Emocionāls nogurums: Tu neesi vājš. Tu vienkārši pārāk ilgi esi bijis stiprs.

Es zinu, ka ir cilvēki, kuri ļoti labi prot tikt galā.

Cilvēki, kuri no malas izskatās apbrīnas vērti, cilvēki ar milzīgām darba spējām, augstu atbildības sajūtu, spēju visu kontrolēt un atrisināt. Cilvēki, par kuriem citi saka: “Es nezinu, kā Tu to visu vari paspēt” vai “Esmu pārliecināts, ka Tu atradīsi risinājumu”, bet iekšēji… iekšēji šie cilvēki jūtas tukši, noguruši, salauzti un vientuļi.

Cilvēki, kuri vislabāk prot tikt galā, visilgāk atliek brīdi, kad atzīt, ka vairs netiek galā.

Es zinu, ka ir cilvēki, kuri uzliek “dežurējošo” smaidu un “viss labi” masku gan mājās, gan izejot sabiedrībā. Šie cilvēki it kā nekrīt panikā, vismaz ārēji. Viņi neapstājas pie pirmajām grūtībām, un no malas tas izskatās tik viegli un dabiski, it kā tā vienkārši būtu viņu daba, viņu raksturs, viņu spēja būt stipriem bez piepūles, bet ekšēji tas bieži vien izskatās un jūtas pavisam citādi.

Šie cilvēki, kuri vienmēr atrod risinājumu, savāc sevi un turpina atkal un atkal, ir pieraduši būt stipri. Vai varbūt viņi nemaz neprot citādi? Vai vairs nemaz neprot citādi?

Vienalga, kāda ir atbilde, ilgu laiku tas tiešām strādā. Saņemšanās kļūst par dzīves stratēģiju.

Nogurums tiek nosaukts par “vienkārši grūtu periodu”.

Trauksme par “pārāk lielu atbildību”.

Vientulība par “nepieciešamību pēc miera”.

Tukšums par “pārejošu posmu”.

Mēs atrodam skaistus vārdus tam, ko patiesībā baidāmies nosaukt vārdā. Mēs to normalizējam, jo, kamēr tas nav nosaukts vārdā, saglabājas ilūzija, ka mēs to kontrolējam, tomēr pienāk brīdis, kad šī stratēģija sāk lēnām brukt kopā. Sākumā parādās tikai mazas plaisas. Tu joprojām ej uz darbu.  Joprojām smaidi. 

Tu sēdi pie vakariņu galda, atbildi visiem, smaidi, un tajā pašā laikā domā tikai par to, cik ļoti gribi, lai neviens Tev neko vairs neprasa.

Joprojām atbildi, ka “viss kārtībā”, "man iet labi" dažreiz pat ar asarām acīs,

jo ķermenis jau zina patiesību.

Tu nevari aizmigt vai mosties noguris, lai gan esi gulējis 8–9 stundas. Tu kļūsti aizkaitināts par lietām, kuras agrāk pat nepamanīji. Tu vairs nejūti prieku par lietām, kuras agrāk bija svarīgas. Sarunas kļūst par pienākumu, tuvums sāk prasīt vairāk spēka nekā vientulība. Klusumā kļūst neērti, jo tajā vairs nav, kur paslēpties no sevis. Vienatnē pēkšņi sāk nākt virsū domas, kurām dienas laikā neatliek vietas.

Pats grūtākais ir tas, ka ārēji jau viss izskatās kārtībā.

Tev ir darbs, laimīga ģimene, skaista māja, gudri bērni, ceļojumi, plāni, sasniegumi. Uz papīra viss ir kārtībā, jo nav viena liela sabrukuma, kuru visi redz, bet ir simtiem mazu plaisu, kuras jūti “tikai” Tu.

Tieši tāpēc mēs atbalstu meklējam pārāk vēlu, jo mēs gaidām “pietiekami nopietnu iemeslu”, it kā sāpes būtu jāattaisno. It kā nogurumam būtu jāsaņem atļauja. It kā drīkstētu meklēt atbalstu tikai tad, kad Tu sabrūc. Un citiem taču ir grūtāk.

Zini ko? Nevienam cilvēkam nav jānonāk līdz sabrukumam, lai viņš drīkstētu apstāties. Dažreiz pietiek ar to, ka Tu esi vienkārši noguris no tā, ka visu laiku jāiztur.

Cilvēki pie manis reti atnāk ar vārdiem “man vajag palīdzību”. Parasti viņi atnāk ar: “es vienkārši vairs nezinu, kā dzīvot tālāk.” Un ne jau tāpēc viņi nonāk pie manis, ka ir vāji, bet gan tāpēc, ka pārāk ilgi ir bijuši stipri. Pārāk ilgi ignorējuši savas dusmas un vēl par tām vainojuši sevi. Pārāk ilgi racionalizējuši savu vientulību. Pārāk ilgi dzīvojuši pēc principa: “vēl tikai šo periodu pārdzīvošu, un tad būs vieglāk.”

Bieži vien vieglāk nekļūst. Cilvēks vienkārši arvien vairāk attālinās no sevis, no tā, ko jūt, ko grib, kur sāp un kas patiesībā vairs nav izturams.

Ja viņš nonāk pie manis vai pie kāda cita speciālista, viņš bieži nāk ar vienu jautājumu: “Ko man tagad darīt?”, bet psiholoģiskā konsultēšana nav par salabošanu. Tā nav vieta, kur kāds Tev pasaka, kā pareizi dzīvot un ko darīt. Tā ir vieta, kur iespējams pirmo reizi pēc ilga laika nav jāizliekas, ka Tu visu kontrolē, ka Tev viss ir kārtībā. Tā ir vieta, kur nav jābūt stipram, kur nav jābūt ērtam, kur nav jābūt pareizam. Tikai patiesam. Un tas bieži ir daudz grūtāk nekā turpināt izlikties.

Mēs dzīvojam kultūrā, kur izturēšana tiek apbalvota, kur palīdzības lūgšana joprojām daudziem šķiet kā neveiksme, kur cilvēki iemācās funkcionēt perfekti, vienlaikus lēni izdegot no iekšpuses.

Funkcionēt nav tas pats, kas dzīvot! Cik ilgi vēl mēģināsi tikt galā viens?

Es saviem klientiem mēdzu teikt, kad viņi uzraksta un piesakās pirmajai sesijai, ka iespējams grūtākais solis jau ir sperts. Atbalsts ir lūgts, jo atzīt, ka šādi turpināt vairs nevar, ir daudz grūtāk, nekā mums pašiem šķiet. Dažreiz drosme nav izturēt vēl vairāk, bet gan beidzot atzīt: es vairs negribu šādi un tieši tur bieži sākas īstās pārmaiņas. Nevis ar motivāciju, nevis ar jaunu plānu, kā vēl labāk visu optimizēt, bet ar patiesību:

“Es tā vairs nevaru!”