Kad ar rūpēm par sevi vien nepietiek

Ne katra balss, kas skan pārliecinoši, ir tā, kurai ir droši klausīt, īpaši brīžos, kad cilvēks vai kāds viņam tuvs piedzīvo psiholoģiskas grūtības. Šādos brīžos apkārt bieži parādās daudz balsu, katrs zina, ko vajadzētu darīt, kā saņemties, kur aiziet, kā “novērst domas”. Šādi padomi parasti tiek doti ar it kā labiem nodomiem.

Taču ne katrs padoms ir palīdzība. Dažreiz tas var ignorēt realitāti, kurā cilvēkam patiesībā ir vajadzīga profesionāla klātbūtne un atbildīga attieksme.

Psiholoģiskas grūtības ir stāvoklis, kurā cilvēka ierastie veidi, kā tikt galā ar ikdienu, vairs nestrādā. Šādā brīdī cilvēks var sākt šaubīties par savām sajūtām un vajadzībām, un vārdi, kas citkārt šķistu vienkārši vai pat iedrošinoši, var skanēt citādi nekā parasti. Tieši tāpēc padomi, kas tiek doti ar pārliecību un vēlmi palīdzēt, psiholoģisku grūtību brīžos var kļūt par papildu slodzi, tie var pastiprināt spiedienu “saņemties” un radīt vainas sajūtu, piemēram, domu, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, ja es nespēju justies labāk. Šādā stāvoklī cilvēks var sākt apšaubīt savu pieredzi, nevis saprast, kas ar viņu notiek.

Tieši šeit bieži parādās arī tā sauktie “praktiskie” ieteikumi - aiziet pie friziera, uztaisīt manikīru, nomainīt vidi, novērst domas. Pašaprūpe un rūpes par sevi nav nekas slikts; tās var dot īslaicīgu atvieglojumu un sajūtu, ka sev ir pievērsta uzmanība. Taču psiholoģisku grūtību brīžos šādi ieteikumi var kļūt par novēršanās veidu no sarunas par to, kas patiesībā notiek.

Problēma nav frizierī vai manikīrā, bet brīdī, kad izmaiņas ārējā izskatā tiek piedāvātas kā risinājums iekšējām grūtībām un saruna par to, kas cilvēkam patiesībā ir grūti, paliek neuzsākta.

Šādā brīdī cilvēks var justies nevis atbalstīts, bet nesaprasts un palikt viens ar to, kas joprojām ļoti sāp.

Tieši šī iemesla dēļ psihologi nepasaka cilvēka vietā, ko darīt. Ne tāpēc, ka viņiem trūktu zināšanu vai pieredzes, bet tāpēc, ka psiholoģisku grūtību brīžos padoms var atņemt cilvēkam iespēju pašam saprast sevi un savu situāciju. Šādā stāvoklī pat labi domāts ieteikums var tikt uztverts nevis kā atbalsts, bet kā spiediens vai vēl viens signāls, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Psihologa darbs nav novērst cilvēku no viņa pieredzes, bet palīdzēt viņam tajā palikt un to saprast. Tieši šādā procesā, caur sarunu, klātbūtni un pieņemšanu, kļūst iespējamas izmaiņas, kurās cilvēks pamazām sāk labāk saprast sevi, atgūt uzticēšanos savam vērtējumam un nonākt pie saviem risinājumiem, kas nav uzspiesti no malas, bet balstās viņa paša pieredzē.

Psiholoģisku grūtību brīžos atbildība par vārdiem neattiecas tikai uz profesionāļiem. Arī tie, kas ir līdzās, ar saviem padomiem un to, cik pārliecinoši tie tiek pasniegti, var ietekmēt vairāk, nekā paši apzinās. Labs nodoms pats par sevi vēl nenozīmē, ka teiktais būs palīdzošs, īpaši tad, ja tas aizstāj sarunu par to, kas patiesībā notiek. Bieži pastāv bailes, ka runāšana par depresiju vai pašnāvības domām var cilvēkam pasliktināt stāvokli, taču pieredze un pētījumi rāda pretējo - iespēja par to runāt mazina vientulību, palīdz justies sadzirdētam un var būt dziedinoša. Savukārt izvairīšanās, trivilizēšana vai mēģinājumi “novērst domas” var atstāt cilvēku vienu ar ciešanām brīdī, kad atbalsts ir kritiski svarīgs. Tas prasa arī uzmanību pret savām bailēm un pārliecībām par psiholoģisko palīdzību, lai tās nekļūtu par slogu cilvēkam, kurš šobrīd ir īpaši ievainojams.

Ja neesi gatavs vai spējīgs par šīm tēmām runāt, atbildīgāk ir to atzīt. Dažkārt vispalīdzošākais solis ir pateikt: šeit manas robežas beidzas, un atstāt durvis vaļā profesionālam atbalstam.

Ne visi, kas runā skaļi, ir tie, kuros ir droši klausīties. Īpaši brīžos, kad cilvēks piedzīvo psiholoģiskas grūtības un kļūst ievainojams pret apkārtējo vārdiem. Šādos brīžos nozīme nav tam, cik pārliecinoši skan teiktais, bet tam, vai tas ļauj cilvēkam palikt kontaktā ar sevi, nevis attālina no savas pieredzes. Svarīgākais jautājums nav ko pateikt, bet kā nepazaudēt uzmanību pret to, kas otrā notiek, jo tieši tur, klusumā, kurā netiek uzspiests risinājums, cilvēkam var rasties telpa elpai, sapratnei un virzībai uz priekšu savā tempā.