Kritiens

Neviens nekrīt pēkšņi. Kritiens sākas ilgi pirms pēdējā soļa — ar smagumu, ko neviens neredz, ar klusumu, ko neviens nedzird. Tas sākas brīdī, kad cilvēks vairs necer, ka kāds viņu pamanīs.

Viņš nes smagumu kā neredzamu nastu. Smagumu, kuru viņš bija pacēlis tāpēc, ka šķita — tā vajag, citādi viņu nesapratīs, nemīlēs, nepieņems. Smagums, kas nebija viena lēmuma, bet daudzu mazu mirkļu summa. Vārdi, kas tika izteikti, bet palika nesaprasti. Skatieni, kas fiksējās uz redzamo, bet palaida garām neredzamo. Vērtējumi, kuri tika izteikti bez zināšanas, kas patiesībā slēpjas aiz maskām.

Viņš staigāja starp citiem klusi un nemanāmi, līdz kļuva tik viegli nosodāms — tik viegli pazaudējams. Cilvēki norādīja, nezinot, cik ilgi viņš jau bija tuvu kraujas malai. Viņi jautāja:  “Kāpēc viņš nepastāstīja?” Bet nevienam nebija laika klausīties, kamēr bija iespējams.

Reiz viņš pienāca pie kraujas malas un apstājās. Kraujas pretējā pusē stāvēja viņa paša ēna — tā, kura reiz ticēja, ka cerība pastāv. Viņš pastiepa roku, bet starp viņu un ēnu bija tukšums. Tik plats un dziļš, ka pāri tam nevarēja ne pārlekt, ne aizsniegties.

Un tad viņš krita. Kritiens bija kluss. Tik kluss, ka tas iekrita tukšumā un palika nepamanīts. Tukšums aizpildīja telpu starp jautājumiem un atbildēm, starp sapratni un nosodījumu.

Citi domāja:  “Tas bija viņa lēmums.” Viņi aizmirsa paskatīties uz smagumu, ko viņš nesa viens pats. Uz brīžiem, kad bija iespējams viņu apturēt. Un uz to, ka viņš droši vien zināja — sapratnes nebūs.

Šis kritiens nav tikai viņa. Tas ir par visiem, kurus mēs neredzam un nesaprotam. Par tiem, kuri klusē, jo tic, ka neviena ausis viņu vārdus nesadzirdēs.

Un varbūt tieši tāpēc man sāp. Jo šis kritiens nav tikai par viņu. Tas ir par visiem tiem, kuri turpina nēsāt smagumu, kurus mēs neredzam un nesaprotam. Par tiem, kuri skatās uz tukšumu un saprot, ka viņu vārdi neatskanēs otrā pusē.

Tā ir smaga patiesība. Tikai viens solis, un cilvēks pārvēršas stāstā, nevis dzīvē. Tikai viens kritiens, un mēs meklējam vainu viņa rokās, nevis smagumā, ko viņš nesa.

Lai arī šis kritiens it kā ir svešs, tas pieskaras vietai, ko daudzi zina — kur vientulība kļūst skaļāka par cerību.

Un varbūt tāpēc es nevaru viņu nosodīt. Jo viss, ko es varu darīt, ir atgādināt sev un citiem — mēs nezinām, ko otrs nes. Un mums nav tiesību spriest par to, kāpēc viņš gāja savu ceļu.

Neviens nekrīt pēkšņi. Kritiens sākas ilgi pirms pēdējā soļa — ar smagumu, ko neviens neredz, ar klusumu, ko neviens nedzird. Tas sākas brīdī, kad cilvēks vairs necer, ka kāds viņu pamanīs.

Reizēm viss, kas vajadzīgs, ir viens cilvēks, kurš ieraudzīs un pateiks:  “Es tevi redzu.”

Bet reizēm tas notiek pārāk vēlu.

Kritiens ir kluss. Tukšums paliek skaļš.