Vai Tu visu dari “pareizi”, bet nejūties laimīgs?

Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur “perfektās” dzīves formula ir skaidri definēta – laba izglītība, karjera, ģimene, māja, ceļojumi. Sabiedrības standarti mums saka: ja sekosi šiem noteikumiem, sasniegsi laimi.

Ja dzīve ir tikai ārējo mērķu sasniegšana, vai mēs patiešām esam laimīgi?

Mēs bieži dzīvojam pēc sabiedrības uzstādītajiem mērķiem, tomēr laime nav atkarīga no tā, cik daudz cilvēku ir apkārt vai cik daudz mēs sasniedzam, tā ir atkarīga no tā, ar ko mēs esam saistīti — ar sevi, ar savu dzīves jēgu un mērķiem. Pat ja esam ieskauti tūkstošiem cilvēku, mēs varam justies vientuļi, ja nav dziļas saiknes ar savu iekšējo pasauli.

Tomēr ko darīt, ja, pēc tam, kad esi sasniedzis visu, kas tiek uzskatīts par “perfekto dzīvi”, Tu pēkšņi saproti, ka tās laimes sajūtas tomēr nav un, ka laimes vietā patiesībā jūties iztukšots un apjucis? Kā izvēlēties savu ceļu, kas patiešām ved pie laimes un  piepildījuma?

Kad viss it kā ir ideāli, bet kaut kas tomēr nav

Mūsu dzīve var šķist kā perfekta fasāde, kas no ārpuses izskatās ideāli, tomēr ielūkojoties dziļāk, kaut kā tomēr pietrūkst. Kad mēs dzīvojam ārējiem standartiem, nepievēršoties iekšējai saiknei, mēs riskējam kļūt vientuļi, pat ja mums ir viss, ko sabiedrība uzskata par laimes atslēgu. Varbūt tā ir sajūta, ka sasniegumi neapmierina, vai arī tas, ka pat tad, kad viss it kā ir “perfekti”, Tu nejūti patiesu prieku par lietām, kurām it kā būtu jāsniedz laimes sajūta.

Tā ir sajūta, kas var rasties pēc ballītes. Jautrs vakars kopā ar draugiem, kurā valda smiekli, sarunas par karjeras un nākotnes plāniem, ceļojumiem, ir forša mūzika, bet tajā un pēc tās Tu jūties iztukšots un noguris. Sākotnēji to visu var norakstīt uz miega trūkumu, bet, kad paskatāmies tuvāk, mēs varam pamanīt, ka patiesībā Tu nevari atļauties būt Tu pats – noguris, kluss vai ne tik jautrs kā pārējie, un, ja vēl atsakies no alkohola, tad vispār esi “party pooper”. Apkārtējo signāli liek justies, ka tāds, kāds esi, ir nedaudz par daudz vai nedaudz par maz, vai ka tā nav “pareizi ballēties”. Šī iekšējā pretruna var likt sevi apšaubīt: Vai es neesmu pietiekami jautrs, draudzīgs vai interesants? Varbūt tie signāli ir tikai manā galvā? Tāpēc mēs bieži pielāgojamies un uzliekam dežūrsmaidu — smaidu, kurā lūpu kaktiņi ir pacelti, bet acis klusē.

Lūzuma punkts ir sajūta, kuru mēs vairs nespējam ignorēt. Kā es saku saviem klientiem: “Kad tu kaut ko pamani, tu vairs nevari to neredzēt.” Tāpat ir ar lūzuma punktu, kad sākam pamanīt, sajust, uzdot jautājumus: “Kāpēc es tā jūtos? Vai tas ir tas, ko vēlos es, vai citi?” Klusā balss kļūst aizvien skaļāka, līdz tā kļūst tik skaļa, ka mēs vairs nespējam to nedzirdēt. Mēs, protams, varam mēģināt to apklusināt, varam turpināt pielāgoties un slēpt savas patiesās sajūtas, bet tad mums jārēķinās ar sekām, ka mēs attālināsimies no savas identitātes vēl vairāk, un tukšuma un noguruma sajūta tikai palielināsies.

Lūzuma punkts ir brīdis, kad mēs beidzot ieklausāmies sevī, nevis tajā, ko no mums gaida, bet tajā, kas ilgi klusējis. Citreiz tas var būt sāpīgi, bet es uzskatu, ka tas ir brīnišķīgs mirklis, jo tas liek mums apstāties un izvērtēt: Kas man patiesībā ir svarīgs?

Laime un panākumi: Vai tie tiešām ir saistīti?

Sabiedrībā laime un panākumi bieži tiek uztverti kā sinonīmi, it kā ārējo mērķu sasniegšana vestu pie patiesas laimes. Tomēr pētījumi rāda, ka, lai gan panākumi var dot īslaicīgu laimes sajūtu, ilgstoša laime ir saistīta ar iekšējo autonomiju un saskaņu ar mūsu patiesajām vēlmēm (Deci & Ryan, 2000). Citi pētījumi atklāj, ka laime rodas ne tikai no materiālajiem panākumiem, bet arī no emocionālās labsajūtas un dzīves jēgas, kas bieži ir balstīta uz iekšējām attiecībām un mērķiem. Šie pētījumi norāda, ka, ja mēs dzīvojam pēc citu cilvēku cerībām, pat sasniedzot sabiedrībā augstu novērtētus mērķus, mēs varam izjust iekšēju tukšumu (Seligman, 2011). Kāds cits pētījums parāda, ka apmierinātība ar dzīvi, kas balstās uz iekšējām attiecībām un dzīves mērķiem, ir daudz stabilāka nekā apmierinājums, kas balstās tikai uz materiāliem sasniegumiem (Pew Research Center, 2016) .

Grāmatā “Perfekti apslēptā depresija” tiek aprakstīts, kā noteikumi, nepateiktās jūtas un nerealizētās vajadzības var novest pie depresijas, neskatoties uz ārējiem sasniegumiem. Mēs bieži klusējam par savām patiesajām emocijām, kas veicina iekšējo tukšumu un grūtības izprast, kas patiesībā ir svarīgi mūsu dzīvē.

Kas Tavā dzīvē ir patiesi svarīgi?

Kad Tu apzinies, ka Tev ir jāizvēlas ceļš, kas ir patiesi Tavs, šis jautājums kļūst vēl nozīmīgāks. Šie četri soļi palīdzēs Tev atgriezties pie sevis:

1. Apstāties un pārdomāt

Ikdienas aizņemtība no vienas puses ir saistīta ar vēlmi sasniegt “perfekto dzīvi”, taču no otras – ar sabiedrības uzskatu, ka “būt aizņemtam” ir vērtība. Tā kļuvusi par neatņemamu daļu no tā, ko dēvē par “pareizo dzīvi”. Mēs bieži apbrīnojam cilvēkus, kuri ir vienmēr aizņemti, kuriem nav laika sev, atpūtai vai hobijiem.

Daudzi no mums jau bērnībā iemācījās, ka atpūta ir nosodāma, iespējams, Tu atceries, kā steigā cēlies no dīvāna, tiklīdz dzirdēji vecākus nākam, lai izvairītos no pārmetumiem, ka dīkdieņo, un lai nesaņemtu kādu “izdari ko jēdzīgu” uzdevumu.

Tāpēc šodien mums ir jāiemācās tas, ko reiz neiemācījāmies – apstāties!

Apstāties nevis tāpēc, ka viss jau ir paveikts, bet tāpēc, ka iekšējā balss ir pelnījusi tikt sadzirdēta. Tikai klusumā mēs varam ieklausīties sevī, sajust savas patiesās vēlmes un atšķirt, kas mūs piepilda, un kas tikai liek izskatīties labi no malas. Apstāšanās nav vājums, bet drosmīgs solis pretī sev.

2. Apzināšanās, kas Tevi piepilda

Piepildījumu mēs visbiežāk sastopam nevis lielos sasniegumos, bet vienkāršos brīžos, kad jūtamies paši ar sevi saskaņā. Varbūt tas ir klusums, kur nav spiediena būt citādam. Varbūt īsta saruna, kur vari būt patiesi Tu. Varbūt tas ir brīdis, kad Tu dejo virtuvē pidžamā pie muļķīgas dziesmas vienkārši tāpēc, ka Tev patīk.

Apstājoties un pavērojot šos mirkļus, mēs varam sākt saprast, kas patiešām ir mūsu, nevis uzspiests no malas.

3. Pārskatīt savas vērtības

Ne viss, kam mēs sekojam, nāk no mūsu pašu izvēles. Daudz ko mēs esam iemācījušies bērnībā, ne tik daudz apzināti, cik caur atmosfēru, mājieniem un nerakstītiem “dzīves likumiem”. Piemēram, “nekod rokā, kas Tevi baro”, “klusēšana zelts, runāšana sudrabs”, “neesi lepns” vai “būs vien jāpaciešas”. Šie izteicieni var kļūt par iekšējiem uzstādījumiem, kas mūs vada arī pieaugušo dzīvē.

Taču vai tie vēl kalpo man? Vai tie mani spēcina, vai tomēr ierobežo?

Pajautā sev: Vai tas, kam es šobrīd sekoju, patiešām ir mans? Vai tas ir kas mantots, uzspiests vai bailēs paturēts?

4. Rīcība

Mazās izvēles veido lielas pārmaiņas. Tā var būt vienkārša atteikšanās no tā, kas neatbilst Tev. Klusa “nē” pateikšana. Laika atvēlēšana sev, nevis pienākumiem. Izvēle būt uzticīgam sev, pat ja tā neiederas sabiedrības standartā. Katrs šāds solis nav niecīgs , tā ir apzināšanās un drosmes izpausme.

Noslēgumā: Tavs ceļš sākas nevis ar perfektu plānu, bet ar godīgu jautājumu

Autentiska dzīve nesākas ar perfektu plānu. Tā sākas ar drosmi sev pajautāt: kas mani patiesi piepilda?

Sākumā nav jāredz visa karte. Pietiek ar vienu godīgu atzīšanos: “Šis virziens vairs nav mans.”

Un tas jau ir ceļa sākums.

Grāmatu klubs: Droša telpa atbildēm

Ja šie jautājumi Tevi uzrunā, pievienojies mūsu grāmatu klubam, kur kopā lasīsim grāmatu “Perfekti apslēptā depresija” un iedziļināsimies tajā, kā sabiedrības spiediens var noslēpt mūsu sāpes. Tā būs telpa, kur dalīties, klausīties, būt īstam un kopā meklēt ceļu uz dzīvi, kas ir balstīta Tavās vērtībās, nevis citu gaidās.

Piesakies šeit: (https://zrprakse.lv/#gramatuklubs)