Ir zaudējumi, kurus mēs sākam apzināties tikai pieaugušā vecumā

Par šo domu sāku domāt kādā sesijā – sesijā, kuras sākumā mēs šķietami runājām par bērnības pieņemšanu: par to, kā pieņemt pagātni, vecākus un to, kas ir noticis. Taču sesijas gaitā kļuva skaidrs, ka cilvēks sēro ne tikai par to, ko viņš bērnībā piedzīvoja vai nepiedzīvoja, bet arī par to savas personības daļu, kurai bērnībā vienkārši netika dota iespēja būt, dzīvot, augt un attīstīties.

Kopš tās sesijas es uz šo procesu skatos mazliet citādi. Mēs bieži dzirdam runas par autentiskumu, par sava „es” meklēšanu un sava aicinājuma atrašanu. Taču tagad es aizdomājos: varbūt daļai cilvēku jautājums nemaz nav par autentiskuma atrašanu? Varbūt tas ir par to, ka viņiem bērnībā nemaz nebija iespējas iepazīt sevi. Jo kā gan bērns var iepazīt sevi, ja daudz svarīgāk ir iemācīties sajust, ko no viņa sagaida citi?

Bērns nepiedzimst ar domu, ka viņam būs jāpielāgojas. Viņš piedzimst ar savu temperamentu, jūtīgumu, ziņkāri, drosmi, vēlmēm un spontanitāti – ar savu unikālo veidu, kā piedzīvot pasauli.

Man patīk par to domāt kā par dārgumu. Katrā bērnā ir kaut kas ļoti dzīvs, kas tic sev un savām sajūtām. Tā ir bērna dzīvā daļa, kas vēl nepazīst kaunu par sevi un nezina, ka kādreiz var nākties atteikties no savas patiesās būtības, lai nezaudētu attiecības.

Tomēr līdzās šim dārgumam bērnam ir vēl kāda daudz spēcīgāka vajadzība – būt mīlētam, pieņemtam un piederēt. Ja bērns piedzīvo, ka mīlestība kļūst pieejama tikai tad, kad viņš ir ērts, kluss, stiprs, veiksmīgs vai atbilstošs vecāku gaidām, viņš neapzināti sāk pielāgoties. Ne tāpēc, ka gribētu atteikties no sevis, bet tāpēc, ka attiecības bērnam vienmēr būs svarīgākas par autentiskumu.

Bērns nepieņem apzinātu lēmumu: „No šodienas es vairs nebūšu es.” Viņš vienkārši pamazām sāk dzīvot tā, lai nezaudētu to cilvēku mīlestību, no kuriem ir atkarīgs.

Tieši tā bērnā veidojas adaptācijas.

Jo vairāk strādāju ar cilvēkiem, jo vairāk mani pārņem cieņa pret to, cik gudri mūsu psihe un nervu sistēma spēj mūs pasargāt. Un vienlaikus manī ir skumjas par to, cik daudz bērnam reizēm nākas no sevis atstāt malā, lai saglabātu mīlestību un piederību.

Bieži redzu, ka brīdī, kad cilvēks sāk ieraudzīt savas adaptācijas, viņa pirmā reakcija ir tās nosodīt, kaunēties par tām vai pēc iespējas ātrāk mēģināt no tām atbrīvoties.Taču es uz tām skatos citādi. Man šķiet, ka, pirms mēģinām tās palaist vaļā, mums vispirms vajadzētu tām pateikties un izturēties pret tām ar cieņu, ko tās ir pelnījušas. Galu galā tās ir palīdzējušas cilvēkam izdzīvot. Tā ir bērna labākā iespējamā pielāgošanās videi, kurā viņš aug, lai saglabātu attiecības un emocionālu drošību.

Un te parādās kāds paradokss. Mēs varam būt pateicīgi par to, kas mūs reiz sargāja, un vienlaikus sērot par cenu, ko par šo pielāgošanos nācās samaksāt.

Šīs divas pieredzes viena otru neatceļ.

Ilgu laiku šīs adaptācijas darbojas ļoti labi. Tās palīdz būt „labam bērnam”, vēlāk – „labam partnerim”, „labam darbiniekam” vai „labam vecākam”. No malas bieži vien šķiet, ka viss ir kārtībā.

Taču pielāgošanās prasa ļoti daudz enerģijas. Gadiem ilgi būt modram, nepārtraukti sajust citu noskaņojumu, paredzēt viņu reakcijas un pielāgoties tām kļūst tik ierasti, ka cilvēks to vairs nepamana. Nervu sistēma šo darbu turpina darīt arī tad, kad bērnība sen ir beigusies.

Un ilgu laiku tā arī notiek – cilvēks mācās, veido karjeru, sasniedz vienu mērķi pēc otra, izveido ģimeni, audzina bērnus, un no malas izskatās, ka dzīvē viss ir izdevies. Taču kādā brīdī kaut kas mainās. Dažreiz tas notiek pēc bērna piedzimšanas, šķiršanās vai cita zaudējuma. Dažreiz nav neviena acīmredzama iemesla. Vienkārši kādu dienu tas, kas visu mūžu palīdzēja tikt galā, vairs nedarbojas.

Tieši tad cilvēki bieži nonāk manā kabinetā. Viņi ir apjukuši. „Man ir laba karjera. Esmu sasniedzis visu, ko biju iecerējis. Uz papīra viss ir tiešām labi. Bet es nejūtos laimīgs.”

Iespējams, sākumā cilvēks šo zaudējumu vēl nemaz neapzinās. Viņš tikai jūt, ka kaut kas nav labi, lai gan vēl nespēj saprast, kas tieši.

Man šķiet, ka tieši šajā brīdī cilvēks pirmo reizi sāk ieraudzīt ne tikai to, ko viņš ir sasniedzis, bet arī to, ko ceļā ir pazaudējis. Un līdz ar šo atklāsmi parādās pavisam citas sāpes. Sāpes ne tikai par to, ko vecāki izdarīja vai neizdarīja, bet arī par to, kam nekad netika dota iespēja būt. Iespēja dzīvot. Iespēja augt.

Man šķiet, ka tieši šeit sēras sāk iegūt vārdus.

Šīs sēras nav par vecāku nosodīšanu. Lielākā daļa vecāku audzināja savus bērnus ar tiem resursiem, zināšanām un emocionālajām iespējām, kādas viņiem tajā laikā bija pieejamas.

Un tomēr tas neatceļ zaudējumu.

Tas dārgums – bērna dzīvā daļa – nekur nepazūd. To gadiem ilgi sargā bailes, kauns, lojalitāte pret ģimeni un pielāgošanās, kas reiz palīdzēja izdzīvot.

Un tikai tad, kad cilvēks pamazām, drošībā, ir gatavs pavērt šīs durvis un izsērot to, kam nekad netika dota iespēja būt, rodas telpa, kurā pirmo reizi var sākt dzīvot tas, kam līdz šim nebija vietas.

Mēs bieži sev jautājam: „Kas es esmu?”

Tas ir svarīgs jautājums. Bet arvien biežāk domāju, ka pirms tā ir vēl viens:

„Kas manī tik ilgi nav drīkstējis dzīvot?”